Krustpils
novada pašvaldība
Novada izpētes centrs Kūku pagastāRadošā darbībaKultūras namiMuzeji un kolekcijasBibliotēkasBaznīcas un draudzes
Tūrisms un atpūtaSportsPA „Jaunāmuiža”Vēlēšanu komisijaNVO biedrībasDarba kalendārsTransportlīdzekļu maksimālās masas ierobežojumi"Krustpils Novadnieks"
Gadījuma bilde
2012. gada 19. maijs
Vārda dienu svin:
Sibilla, Teika, Lita
Vārda dienu svin:
Sibilla, Teika, Lita
Radošā darbība
Maija mēnesis- mātes un ģimenes zīmē
Ir atkal atnācis skaistais maija mēnesis ar ziediem pļavās, putnu dziesmām, spirgto pavasara gaisu un vakaros skandētām dziesmām Dievmātes godam. Tas īpašs laiks, kad tiek svinēta Mātes diena, novērtēta mātes lielā loma cilvēka dzīvē un godā celtas ģimenes tikumiskās vērtības.
Katra bērna dzīvē mātes, tēva - ģimenes loma ir nenovērtējama. Strādājot skolā, to īpaši var just. Cik laimīgi un droši ir bērni, kuru mammas vienmēr ir blakus gan priecīgos, gan grūtos brīžos; kuru mammas sēž koncertā klausītāju rindās, kad bērns uzstājas, kad saņem savu pirmo liecību! Šo sarakstu var turpināt…
Krustpils pamatskola ir liela, jo atrodamies Jēkabpils pilsētas teritorijā, bet liela skolēnu daļa mēro pie mums tuvāku vai tālāku ceļu no laukiem, pārsvarā no tagadējā Krustpils novada. Jau pirms vairākiem gadiem es pamanīju labu skolnieci Eviju Kaulakani, kuru vienmēr skolā uzteica par izcilām sekmēm, priekšzīmīgo uzvedību un panākumiem gandrīz visās mācību olimpiādēs, konkursos un sacensībās, kur viņa piedalījās. Vienmēr šajos pasākumos viņai blakus bija smaidīga un atsaucīga sieviete- Evijas mamma Solvita.
Drīz skolā sāka mācīties Evijas māsa Zaiga- arī atsaucīga, sirsnīga meitene, čakla mācībās, izpalīdzīga visos darbos un nu mums bija prieks par abām māsām. Solvita viņas uz skolu no laukiem atveda katru rītu, bet pēcpusdienā vēl paguva abas māsas aizvest uz nodarbībām mūzikas skolā. Reiz no rīta pamanīju, ka viņas mašīnā ir vēl divi smaidīgi bērniņi- Gita un Daniels, kuri ar mammu pavadīja savas lielās māsas uz skolu, bet paši pēc tam devās uz bērnudārzu. Pavisam drīz skolā sāka iet Gita, un nu jau arī pie mums mācās Daniels.
2009.gada pavasarī 30 mūsu skolas skolēni svinīgi saņēma zelta un sudraba liecības par izcilām un ļoti labām sekmēm mācībās, viņu vidū- 4 bērni no vienas ģimenes. Domājot par Eviju, Zaigu, Gitu un Danielu, es gribu uzteikt vecāku lielo ieguldījumu bērnu audzināšanā, viņu patiesu mīlestību, stingrību, rūpēm, nesavtīgu darbu. Jau divus gadus esmu vairāk iepazinusi Kaulakanu ģimeni, jo no pagājušā gada saņēmu audzināšanā 5.klasi, kurā mācās Zaiga.
Varu vienīgi apbrīnot šo ģimeni, kurā paspēts tiek viss- gan mācības, gan darbs, gan atpūta! Tiesa, tas prasījis ir arī lielu atteikšanos. Izrādās, kad mazais Daniels sāka mācīties 1.klasē, Solvita aizgāja no skolotājas darba lauku skolā, lai izskolotu savus bērnus, sagatavotu viņus dzīvei un palīdzētu bērniem. Un tas patiesi līdz šim ir labi izdevies- visi bērni mācās ļoti labi, paspēj pēc skolas apmeklēt nodarbības mūzikas skolā, nodarboties ar sportu dažādās sporta sekcijās. Solvita praktiski skolā ir katru dienu. Kad Solvita atnāk, ap viņu apkārt ir bērni un viņu draugi, jo Kaulakanu mājās laipni tiek uzņemts ikviens. Katram ir palīdzēts, ir atrasts sirsnīgs un uzmundrinošs vārds, atbalsts un padoms. Bērniem patīk ciemoties skaisti sakoptajā mājā un sportot viņu jaukajā sporta zālē, spēlēt dažādas spēles, strādāt, ceļot, jauki un lietderīgi pavadīt brīvo laiku. Varētu teikt, ka tas nav nekas pārsteidzošs, jo katram vecākam taču ir jārūpējas par saviem bērniem, tomēr es atļaušos teikt, ka tas ir īpašs ieguldījums, ja visi četri bērni, pateicoties lielam darbam, ir izcili mācībās, paspēj mācīties mūzikas un sporta skolās, apmeklēt koncertus, aiziet uz baznīcu, kopā sportot. Tas ir īpašs ieguldījums, ja vecāki lieliski sadarbojas ar skolu, ja atbalsta ne tik vien savus bērnus, bet arī savu bērnu klases biedrus. Tas ir kas sevišķs, ja vecākus šajā tik aizņemtajā laikā var redzēt visos skolas pasākumos un viņiem ir svarīgs katrs mirklis, katra sava bērna dzīves diena.
Kamēr būs tādas mammas kā Solvita, mums netrūks ne labu skolēnu, ne drošu sapņu par labiem cilvēkiem, kas veiks savās dzīvēs labus darbus.
Maija Kīne, Krustpils pamatskolas skolotāja
Skaistā Emma jeb vēlreiz Puškins un Marinzejas pils jeb vēl viens Marinzejas stāsts
1836.gada 17.jūnijs. Pēterburga. Aleksandra Puškina vasarnīcā Akmens Salā ciemojas viņa tuvākie draugi un radinieki no augstākās sabiedrības un īpašs, ilgi gaidīts viesis franču literāts, barons Fransuā Ādolfs Levē – Veimārs. Neklātienē viņi bija pazīstami jau sen. Abus saistīja interese par vēsturi un literatūru, īpaši viesi no Francijas ieinteresēja Puškina stāsti par Pēteri I. Viņi šķīrās kā draugi, un Puškins ar nožēlu saprata – viņam nekad neredzēt Parīzi, jo savā dzimtenē viņš bija kā gūsteknis.
Jautājums – kas gan Marinzejas pilij kopīgs ar 19.gadsimta literātu, tulkotāju un politiķi, kurš droši vien pašlaik aizmirsts pat savā dzimtajā Francijā?
Levē – Veimārs Krievijā ieguva ne tikai lielākā krievu dzejnieka draudzību, bet arī dzīvesbiedri. Tā bija Mogiļevas guberņas mežniecības priekšnieka Vincenta Holinska meita Olga. Šīs dižciltīgās jaunavas vecākā māsa Ļubova (Emma) jau bija precējusies 1830.gadā ar Ārlietu ministrijas tulku, literārpadomnieku kamerjunkeru grāfu Jozefu Borhu. Iespējams, ka arī Borhu pāris piedalījās minētajās viesībās, kur viesis no Francijas arī, iespējams, iepazinās ar savu nākamo sievu. Kas tad saistīja šīs ģimenes – Puškinus, Holinskus un Borhus? Te atkal jāpašķetina raduraksti.
Kā visiem zināms. Puškina sieva bija Natālija Gončarova, kura tika atzīta par tā laika skaistāko sievieti Krievijā. Natālijas vectētiņam Afanasijam Gončarovam bija māsīca Ļubova Gončarova – Olgas un Ļubovas (Emmas) māte. Liekas, radniecība ir ļoti tāla, bet tā laika Krievijā augstākā sabiedrība radniecību pārzināja un respektēja līdz septītajam augumam. Kāpēc meitene, kura nosaukta klasiskā krievu vārdā – Ļubova pat tik solīdā izdevumā kā Buholca personāliju vārdnīca nosaukta par Emmu? Tas nav zināms. Iespējams, viņai bijusi kāda līdzība ar Emmu Hamiltoni (1765,-1813,), meiteni, kura 18.-19.gs. mijā Anglijā bija skandalozi populāra un ļoti skaista (viņa sāka savu karjeru kā mākslinieku modele, un vēlāk kļuva vairāku bagātu un slavenu vīriešu, tai skaitā admirāļa Nelsona, mīļākā).
Par Emmu ir zināms ļoti maz. Viņa esot bijusi skaista, izglītota, pats cars Aleksandrs I metis uz viņu aci. Jozefam Borham kamerjunkera tituls cara galmā piešķirts it kā sievas – skaistās Emmas dēļ (tāpat kā Puškinam). Starp citu, Jozefa Borha vecākais brālis Aleksandrs bija taisījis vēl labāku karjeru – viņš šajā laikā bija ceramonijmeistars galmā, viņa sieva Sofija (dzim. Lovāla) galma dāma. Viņa bija Dantesu – Henerunu ģimenes draudzene, un, iespējams, viņai bijusi kāda liktenīga loma nelietīgās paskvilas lietā.
Turpretī Sofijas māsa Jekaterina Trubeckaja bija starp tām drosmīgajām sievietēm, kas sekoja līdzi saviem vīriem – dekabristiem uz Sibīriju. Varbūt kāds vēl atceras brīnišķīgo krievu filmu „Laimes zvaigzne”, kur viena no trim varonēm bija Jekaterina Trubeckaja.
Emmu un Jozefu Borhus Puškins satika 1836.gada 27.janvārī pa ceļam uz dueļa vietu pie Melnās upītes. Lai kā mums gribētos, lai Puškins būtu atstājis kādus skaistus vārdus vai jaukas atmiņas par mūsu pils cēlēju, tā tomēr nav. Vienīgais teikums, kas ir zināms, nebūt nav glaimojošs (lai neteiktu vairāk, kaut gan dzejnieka asā mēle bija zināma visiem viņa paziņām). Atstāju šo teikumu krieviski un bez komentāriem: „Муж спит с кучером, а жена с форейтором”
Pēc Pušķina - Dantesa dueļa ne par Emmu, ne Jozefu no Pēterburgas vairs nav nekādu ziņu. Iespējams viņi devušies uz visu krievu augstmaņu atpūtas vietu – Bādenbādeni. Iespējams, kāds viņus „palūdza” pazust no Pēterburgas uz visiem laikiem, par to iedodot labu naudas žūksni. Kaut gan anonīmajai (ar Jozefa Borha parakstu) paskvilai 7 reizes veikta grafoloģiskā analīze un viņš viennozīmīgi nav to rakstījis, tomēr viņa vārds uz visiem laikiem ir un paliks ierakstīts Puškina biogrāfijā saistībā ar šo nepatīkamo lietu.
Emmai un Jozefam bija trīs meitas.
Marija Terēzija (1834-1875) , kura bijusi precējusies ar Arendoles pils īpašnieku grāfu Staņislavu Plāteru – Zībergu. Marijas Terēzijas rīcībā pēc Varakļānu pils īpašnieka Kārļa Borha nāves nonākusi daļa Borhu bibliotēkas, tai skaitā senču portreti (arī ordeņa mestra Bernda Borha), kuri atradušies Varakļānu pils zālē. Kur tie palikuši, nav zināms. Marija Terēzija apglabāta Bebrenē.
Olga mirusi 18 gadu vecumā. Iespējams viņa ir skaistā, trakulīgā grāfa meita, kura ar zirgu uzjājusi Marinzejas pils otrajā stāvā, mēģinājusi izlekt pa logu un nositusies. Šo stāstu es dzirdēju bērnībā no vectēva Staņislava Podnieks.
Matilde Felīcija (1810-1922) precējusies ar baronu Eliasu Sent – Larī, visu mūžu pavadījusi un arī mirusi Francijā. Par viņu nav zināms it nekas.
Emma mirusi Parīzē (pie māsas Olags Levē – Veimāra kundzes?) 1866.gadā. Viņas dzimšanas gads nav zināms, bet, pieņemot, ka toreiz vīrieši nemēdza precēt par sevi vecākas sievas, viņa nodzīvoja tikai 58 gadus.
Sērojošais vīrs Jozefs Marinzejā nepilnu mēnesi pēc Emmas bērēm apprecējās otrreiz – ar savu bijušo istabmeitu Doroteju Rozāliju. Šajā laikā viņiem ir piedzimuši jau četri bērni, no kuriem viens miris divu gadu vecumā.
Kāpēc Jozefs pameta augstākās sabiedrības skaistuli, kura piesaistīja vīriešu uzmanību pat Krievijas cara galmā, bija baudījusi labu izglītību un audzināšanu un apprecēja dzimtzemnieku meiteni, kura neprata ne lasīt, ne rakstīt un neizcēlās arī ar īpašu skaistumu?
Bet nedarīsim neiespējamo – nemeklēsim loģiku vīriešu rīcībā....
Piekrītu Oļģerta Stalidzāna vārdiem – apmeklējiet Marinzejas pili, šo zeltaini balto pērli Marijas ezera krastā. Tikai, manuprāt, vecie parka koki tur sačukstas nevis par divkaujām, bet par mīlestību.
Jautājums – kas gan Marinzejas pilij kopīgs ar 19.gadsimta literātu, tulkotāju un politiķi, kurš droši vien pašlaik aizmirsts pat savā dzimtajā Francijā?
Levē – Veimārs Krievijā ieguva ne tikai lielākā krievu dzejnieka draudzību, bet arī dzīvesbiedri. Tā bija Mogiļevas guberņas mežniecības priekšnieka Vincenta Holinska meita Olga. Šīs dižciltīgās jaunavas vecākā māsa Ļubova (Emma) jau bija precējusies 1830.gadā ar Ārlietu ministrijas tulku, literārpadomnieku kamerjunkeru grāfu Jozefu Borhu. Iespējams, ka arī Borhu pāris piedalījās minētajās viesībās, kur viesis no Francijas arī, iespējams, iepazinās ar savu nākamo sievu. Kas tad saistīja šīs ģimenes – Puškinus, Holinskus un Borhus? Te atkal jāpašķetina raduraksti.
Kā visiem zināms. Puškina sieva bija Natālija Gončarova, kura tika atzīta par tā laika skaistāko sievieti Krievijā. Natālijas vectētiņam Afanasijam Gončarovam bija māsīca Ļubova Gončarova – Olgas un Ļubovas (Emmas) māte. Liekas, radniecība ir ļoti tāla, bet tā laika Krievijā augstākā sabiedrība radniecību pārzināja un respektēja līdz septītajam augumam. Kāpēc meitene, kura nosaukta klasiskā krievu vārdā – Ļubova pat tik solīdā izdevumā kā Buholca personāliju vārdnīca nosaukta par Emmu? Tas nav zināms. Iespējams, viņai bijusi kāda līdzība ar Emmu Hamiltoni (1765,-1813,), meiteni, kura 18.-19.gs. mijā Anglijā bija skandalozi populāra un ļoti skaista (viņa sāka savu karjeru kā mākslinieku modele, un vēlāk kļuva vairāku bagātu un slavenu vīriešu, tai skaitā admirāļa Nelsona, mīļākā).
Par Emmu ir zināms ļoti maz. Viņa esot bijusi skaista, izglītota, pats cars Aleksandrs I metis uz viņu aci. Jozefam Borham kamerjunkera tituls cara galmā piešķirts it kā sievas – skaistās Emmas dēļ (tāpat kā Puškinam). Starp citu, Jozefa Borha vecākais brālis Aleksandrs bija taisījis vēl labāku karjeru – viņš šajā laikā bija ceramonijmeistars galmā, viņa sieva Sofija (dzim. Lovāla) galma dāma. Viņa bija Dantesu – Henerunu ģimenes draudzene, un, iespējams, viņai bijusi kāda liktenīga loma nelietīgās paskvilas lietā.
Turpretī Sofijas māsa Jekaterina Trubeckaja bija starp tām drosmīgajām sievietēm, kas sekoja līdzi saviem vīriem – dekabristiem uz Sibīriju. Varbūt kāds vēl atceras brīnišķīgo krievu filmu „Laimes zvaigzne”, kur viena no trim varonēm bija Jekaterina Trubeckaja.
Emmu un Jozefu Borhus Puškins satika 1836.gada 27.janvārī pa ceļam uz dueļa vietu pie Melnās upītes. Lai kā mums gribētos, lai Puškins būtu atstājis kādus skaistus vārdus vai jaukas atmiņas par mūsu pils cēlēju, tā tomēr nav. Vienīgais teikums, kas ir zināms, nebūt nav glaimojošs (lai neteiktu vairāk, kaut gan dzejnieka asā mēle bija zināma visiem viņa paziņām). Atstāju šo teikumu krieviski un bez komentāriem: „Муж спит с кучером, а жена с форейтором”
Pēc Pušķina - Dantesa dueļa ne par Emmu, ne Jozefu no Pēterburgas vairs nav nekādu ziņu. Iespējams viņi devušies uz visu krievu augstmaņu atpūtas vietu – Bādenbādeni. Iespējams, kāds viņus „palūdza” pazust no Pēterburgas uz visiem laikiem, par to iedodot labu naudas žūksni. Kaut gan anonīmajai (ar Jozefa Borha parakstu) paskvilai 7 reizes veikta grafoloģiskā analīze un viņš viennozīmīgi nav to rakstījis, tomēr viņa vārds uz visiem laikiem ir un paliks ierakstīts Puškina biogrāfijā saistībā ar šo nepatīkamo lietu.
Emmai un Jozefam bija trīs meitas.
Marija Terēzija (1834-1875) , kura bijusi precējusies ar Arendoles pils īpašnieku grāfu Staņislavu Plāteru – Zībergu. Marijas Terēzijas rīcībā pēc Varakļānu pils īpašnieka Kārļa Borha nāves nonākusi daļa Borhu bibliotēkas, tai skaitā senču portreti (arī ordeņa mestra Bernda Borha), kuri atradušies Varakļānu pils zālē. Kur tie palikuši, nav zināms. Marija Terēzija apglabāta Bebrenē.
Olga mirusi 18 gadu vecumā. Iespējams viņa ir skaistā, trakulīgā grāfa meita, kura ar zirgu uzjājusi Marinzejas pils otrajā stāvā, mēģinājusi izlekt pa logu un nositusies. Šo stāstu es dzirdēju bērnībā no vectēva Staņislava Podnieks.
Matilde Felīcija (1810-1922) precējusies ar baronu Eliasu Sent – Larī, visu mūžu pavadījusi un arī mirusi Francijā. Par viņu nav zināms it nekas.
Emma mirusi Parīzē (pie māsas Olags Levē – Veimāra kundzes?) 1866.gadā. Viņas dzimšanas gads nav zināms, bet, pieņemot, ka toreiz vīrieši nemēdza precēt par sevi vecākas sievas, viņa nodzīvoja tikai 58 gadus.
Sērojošais vīrs Jozefs Marinzejā nepilnu mēnesi pēc Emmas bērēm apprecējās otrreiz – ar savu bijušo istabmeitu Doroteju Rozāliju. Šajā laikā viņiem ir piedzimuši jau četri bērni, no kuriem viens miris divu gadu vecumā.
Kāpēc Jozefs pameta augstākās sabiedrības skaistuli, kura piesaistīja vīriešu uzmanību pat Krievijas cara galmā, bija baudījusi labu izglītību un audzināšanu un apprecēja dzimtzemnieku meiteni, kura neprata ne lasīt, ne rakstīt un neizcēlās arī ar īpašu skaistumu?
Bet nedarīsim neiespējamo – nemeklēsim loģiku vīriešu rīcībā....
Piekrītu Oļģerta Stalidzāna vārdiem – apmeklējiet Marinzejas pili, šo zeltaini balto pērli Marijas ezera krastā. Tikai, manuprāt, vecie parka koki tur sačukstas nevis par divkaujām, bet par mīlestību.
Ināra Mihaloviča
Ūdrs – 2010. gada dzīvnieks
Par 2010. gada dzīvnieku Latvijā ir pasludināts ūdrs – nenoliedzami skaists ūdeņu iemītnieks. Ūdrs pieder plēsēju kārtas sermuļu dzimtai. Ķermeņa garums tēviņiem sasniedz līdz 90 cm, mātītēm – līdz 70 cm. Aste tumšbrūna, sasniedz līdz 50 cm. Ķermeņa svars tēviņiem sasniedz līdz 12 kg, mātītēm – līdz 7 kg. Ūdrs ir ļoti uzmanīgs ūdens dzīvei pielāgojies plēsējs, tāpēc labi peld un nirst. Attīstītas visas maņas – redze, dzirde, oža. Meklējot barību, pielieto arī tausti, izmantojot tam speciāli pielāgotus matus – tā saucamās ūsas. Ķermenis garš, lokans, nedaudz saplacināts. Pārvietojoties pa ūdeni, asti izmanto kā stūri. Ausu atveres niršanas laikā var aizvērt ar īpašiem slēdzējvārstuļiem, arī nāsis nirstot noslēdzas. Kājas ūdram ir īsas, pirksti saistīti ar peldplēvēm. Lēni peldot ūdrs izmanto kājas, ātri peldot, kājas piespiež pie ķermeņa, izlokot ķermeni čūskveidīgi. Ķermeņa apmatojums ir īss, biezs un pieguļošs. Mugura tumšbrūna, sāni gaišāki, vēders dzeltenbrūns ar sudrabainu nokrāsu. Apmatojuma maiņa notiek vienreiz – vasarā.
Ejot soļos, pēdas veido zigzaglīniju, īsos lēkšos pēdas ir taisnvirziena. Biezā sniegā ūdrs atstāj aiz sevis dziļu vagu. Seklā sniegā vai smiltīs un dubļos saskatāma arī astes iezīmēta, vietām pārtraukta, izlocīta sliede. Mēdz slidināties pa seklu, blīvu sniegu, kā arī šļūkt no stāvākiem upes krastiem. Mazākās līkumotās upēs saīsina ceļu, apejot upes meandrus pa sauszemi, veidojot īpašas, raksturīgas pārejas. Nepieciešamības gadījumos pa sauszemi var pārvietoties līdz 10 km, taču nespēj ilgstoši peldēt, neizkāpjot krastā un nesakopjot kažoku.
Ūdrs ir gaļēdājs, kas pārtiek galvenokārt no zivīm, vardēm un vēžiem, arī gliemjiem, ūdens kukaiņiem, rāpuļiem, ūdens un piekrastes putniem, sīkiem zīdītājiem. Spēj uzveikt līdz 5 kg smagas zivis. Diennaktī patērē līdz 1 kg barības. Pieaugušam ūdram dabisko ienaidnieku praktiski nav, mazuļi retumis krīt par upuri citiem plēsējiem, reizēm – kādai lielai līdakai vai samam, iespējams, arī agresīvākiem ūdru tēviņiem.
Runājot par dzīvesveidu, priekšroku dod grūti pieejamām, pielūžņotām mežu upītēm un strautiem ar tītu ūdeni, smilšainu vai akmeņainu dibenu, kuru krasti bagātīgi apauguši ar kokiem, krūmiem vai zālaugiem, retāk izvēlās ezeru piekrastes. Svarīgi, lai ziemā iecirkņa teritorijā būtu neaizsalstoši, vaļēji āliņģi, kā arī vietas, kur zemledus ūdens līmenim krītoties, pakrastēs veidotos iešanai derīgi gaisa tuneļi Ūdrus nelabvēlīgi iespaido ūdenstilpes pilnīga aizsalšana vai izsalšana, ļoti spēcīgi pali pavasarī, strauja ūdens līmeņa celšanās pēc lietusgāzēm vasarā vai ilgstošiem atkušņiem ziemā. Cilvēka darbība var nelabvēlīgi iespaidot ūdru dzīves apstākļus izcērtot mežus, nosusinot zemi, piesārņojot ūdeņus, sekmējot ūdenstilpju aizaugšanu un samazinot zivju un vēžu krājumus. Ģimenes un individuālie iecirkņi ietver šauru (līdz 100 m uz katru pusi) ūdenstilpes piekrastes joslu, kas atkarībā no barības apstākļiem var būt 15 – 20 km gara (labos barošanas apstākļos tā gan nepārsniedz 2-5 km). Ūdri paši rok alas, bet labprāt izmanto arī citu dzīvnieku, īpaši bebru, raktās vai dabiskās alas vai nišas. Vietās, kur nav iespējams rakt alas, iekārto ligzdai līdzīgus midzeņus niedrājos.
Ūdrs ir nometnieks, pēc ģimenes atstāšanas klejo vienīgi jaunie īpatņi. Pa vienam dzīvo tēviņi ārpus vairošanās perioda un jaunie īpatņi. Aktīvs visu gadu, medī galvenokārt krēslā. Dienas vidū medī vienīgi klusās, netraucētās vietās, kad maz barības. Iecirkņa robežās barību meklējot, dodas līdz 20 km garos vairāku dienu pārgājienos gan pa ūdeni, gan sauszemi. Barību iegūst galvenokārt ūdenī un medī vai nu upurim piezogoties no krasta, vai vajājot pa ūdeni. Lielāku laupījumu apēd parasti uz kāda akmens ūdens vidū vai lēzenā vietā upes krastā.
Riesta periods nenoteikts, visbiežāk agri pavasarī – martā – aprīlī. Starp ūdru tēviņiem notiek niknas cīņas, naktīs dzirdami to raksturīgi svilpieni. Maijā – jūnijā , reizēm vasaras otrajā pusē vai rudenī piedzimst 2-3 mazuļi. Ģimene turas kopā 1-1,5 gadus. Ūdrs var sasniegt 12 – 15 gadu vecumu.
Regulējot upju un strautu gultnes, 20. gadsimta 2. pusē tika iznīcinātas ūdru dzīvesvietas – upju līkumi ar slēptuvēm krastos. Taču ūdrs ir ekoloģiski plastiska suga, tādēļ spējis saglabāties un savairoties, tā, ka dažviet tas nodara kaitējumus zivsaimniecībai. Sastopams visā Latvijas teritorijā, bet nevienmērīgi. To skaitu lēš uz 7-8 tūkstošiem.
Iekļauts Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā. Latvijā ūdru medības ir aizliegtas. Pirms pāris gadiem Latvijā tika noķerti vairāki ūdri un nosūtīti uz Nīderlandi, lai šajā upēm un kanāliem bagātajā zemē atjaunotu iznīcināto ūdru populāciju. Visās Eiropas valstīs ūdru skaits ir strauji samazinājies, tas kļuvis par aizsargājamu dzīvnieku. Ūdrs ir viens no visvērtīgākajiem kažokzvēriem. Tā ādas ir ļoti izturīgas un siltas. Ūdru ādas speciāli apstrādājot un krāsojot, iegūst tā saucamo melno kotiku. Ūdram ir zināma pozitīva nozīme mazvērtīgo zivju sugu, kā arī dažu kaitīgu dzīvnieku, piemēram, ūdensžurku iznīcināšanā.
Autors: Spodris Bērziņš
Latvijas 2010. gada putns – Mednis – Krustpils novadā.
Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) par 2010. gada putnu izvēlējusies medni (Tetrao urogallus) – Latvijā apdraudētu meža putnu sugu. Mednis ir tītara lieluma vistveidīgo kārtas putns, lielākais savā ģintī: tā spārnu plētums var pārsniegt metru, garums mātītēm ap 65 cm, tēviņiem ap 90 cm. Medņu tēviņi ir zilganmelni (spārni tumši brūni), bet mātītes – brūni raibas. Šie putni apdzīvo galvenokārt priežu mežus purvu malās, ir nometnieki, kas normālos apstākļos pat visas dzīves laikā neattālinās no savas dzimtās vietas tālāk kā dažus kilometrus. Pavasarī medņu tēviņi pulcējas riestos, kur dzied un cīnās par mātīšu uzmanību. Gaiļi dziesmu sāk tumsā, sēžot kokā, vēlāk - tuvāk rītausmai, riestā salido mātītes. Tālākā riestošana, gaiļu cīņas un pārošanās notiek uz zemes. Medņu mātītes netālu no riesta vietas veido ligzdu, kurā iedēj 5-11 olas, vienas pašas izvadā cāļus. Galvenā medņu barība ir priežu skujas, pavasarī – spilvju ziedi, bet vasarā – mellenes.
Mednis Latvijā ir sastopams tikai piemērotos vecos un klusos mežos sadrumstalotā izplatības areālā. Šo putnu izplatīšanos ierobežo lieli izcirtumi. Kā negatīvā ietekme izpaužas arī mežsaimnieciskā darbība pavasarī riesta laikā. Latvijā pēdējos simts gados medņu skaits ir samazinājies ļoti ievērojami, kam iemesls ir galvenokārt piemērotu mežu pārveidošana, jo īpaši mežu meliorācija un traucējumu pieaugums pret ko mednim ir ļoti augsta jutība. Iespējams, lielu postu medņiem ligzdošanas laikā nodara meža cūkas, kas izposta olu dējumus ligzdās, tāpat arī sīkie plēsēji – lapsas, jenotsuņi, kuru skaits pēdējā laikā ir krietni palielinājies. Kaut arī mednis ir medījamo dzīvnieku sarakstā Latvijā, tā medības jau ilgstoši ir limitētas. Krustpils novadā medņiem piemērotākās dzīvesvietas ir Steķu sils Atašienes pagastā, Timsmales Variešu pagastā un Ozolsala Krustpils pagastā. Vienīgais palikušais oficiālais medņu riests Krustpils novadā ir Steķu silā ietilpstošais „Pelēčāres riests” 82 ha platībā, kurā 2009. gadā bija uzskaitīti 4 medņu gaiļi, bet kopumā pēc Krustpils mežniecības 2009. gada uzskaites datiem Krustpils novadā irkonstatēti 6 medņu gaiļi un 10 vistas un medņu gaiļu nomedīšanai jau labu laiku netiek izsniegtas licences. Pēdējais oficiāli nomedītais medņu gailis Krustpils novadā ir bijis pagājušā gadsimta 80 – tajos gados, bet kopumā bijušajā Jēkabpils rajonā 2003. gadā.
Izmantotie informācijas avoti: wikipedia, VMD Krustpils mežniecība
Sagatavoja: Krustpils mežniecības mežzinis Andris Sēlis
Rekordmedības Medņos
Janvāra trešajā nedēļā izcilas medības padevušās „Cukurfabrikas” kolektīva medniekam Andrim Kalniņam. Kādā pievakarē viņš devās uz mežacūku gaides medībām. Tālāk – pēc Andra Kalniņa stāstītā.Mednieks sēdējis tornī, gaidījis atnākam cūkas. Pēc kāda laika dzirdējis troksni, bet nav īsti sapratis tā avotu. Vēl pēc neilga brīža ieraudzījis ejot pa upes ledu trīs lūšus. Vēl mirklis – un tie bijuši šāviena attālumā. Pirmais šāviens ķēris otro lūsi pēc kārtas, nākamais – trešo. Pārlādējis ieroci, izdarījis vēl divus šāvienus. Nokāpjot no torņa, atklājis, ka ir nošauti trīs lūšu kaķēni. Tā kā jau ir satumsis, savācis trofejas un devies uz tikšanos ar pārējiem medniekiem.
Vecākie medību biedri ir norādījuši, ka gadījumā, ir kaķēni, jābūt arī lūšu kaķenei. Nākamajā rītā mednieki atgriezušies medību vietā un kādu 100 metru attālumā atraduši arī kaķeni.Aptaujājot medniekus, ir dati par vienlaicīgi nošautiem trīs lūši, bet četri – tas ir kaut kas līdz šim vēl nedzirdēts.
Autors: Spodris Bērziņš