Krustpils novads
“Katram cilvēkam ir tāda vieta, kas paliek neizdzēšamā atmiņā, ko nekādi pasaules notikumi un pārliecīgie attālumi nespēj padarīt nesaredzamu”
Jānis Lejiņš "Spēlmaņu cilts"
“... augšpus pils, mālzemes muldā Daugavas labajā krastā, uzradās Krizburgas miestiņš – tirgotāju, amatnieku, maizes ceptuvju un lopu kautuvju ciemats, strūgu un plostu dzinēju apmetne.”
J. Niedre „Tai rītā mazā gaismiņā"
“Krustpils krāsas ir vienkāršas – māla sarkanā, zāles zaļā un ūdens zilā, ko sievietes senāk ieauda krusta rūtīs savos lindrakos. ”
Lūcija Ķuzāne "Esmu uzticīgs"
“Gaiss bija brīnumaini dzidrs un tīrs, spīdēja saule, un mani visu ceļu, garām Zīlāniem, Jaunajai muižai, Kondrātiem, Stipriem līdz pat Stukuliem pavadīja nepārtraukta cīruļu dziesma. ”
V. Stukuls „Krustpilieša stāstījums"

Teikas par novadu

Barona medības

Reiz kādu dienu barons nolēma doties medībās. Viņš bija dzirdējis, ka aiz purva vienā kalnā esot daudz rubeņu, un tāpēc nagi vien niezēja turp doties un kādu nomedīt. Taču ceļš pāri purvam bija tāls un nogurdinošs, tāpēc nonācis pie kalna, barons nolēma tā pakājē nedaudz atlaisties un nosnausties. Tajā pat laikā turpat klīda viens zemnieks, lasīdams žagarus, iet un skatās: viens smalkās drēbēs guļ uz zemes, ne dzīvs, ne miris, blakām smuka bise. Zemnieks minstinās, minstinās, beidzot paņem koku un pabiksta gulošo. Barons tikām gulēdams kaut ko nosapņo, no pieskāriena strauji pamodies, lec kājās un mūk prom. Skrien, skrien, līdz atjēdzas – kas tur notika un kur mana bise?  Griezīsies atpakaļ un ies, līdz sadzird , ka visriņķī sāk vilki gaudot. Nu ne vairs bise prātā, ne kas cits – mūk ko nagi nes. Tā skriedams cauri brikšņiem , saplēš savas dārgās drēbes drisku driskās.

No tā laika to kalniņu, uz kuru barons medīt gāja, sauc par Rubeņkalnu, vietu, kur zemnieks baronu bikstīja – par Bikstu purvu, kur vilki gaudoja – par Vilku purvu, bet kur barons drēbes saplēsa – par Driksnas purvu. Bet tās mājas, no kurām zemnieks nāca – par Biseniekiem.

Spodris Bērziņš Krustpils novada Kūkās

Franču kalns

Pie Krustpils ir tā sauktais Franču kalns (Pilskalns). To franču kara laikā, kad franču armija atkāpusies, sanesuši zaldāti ar cepurēm. Papriekšu, sakraujot ieročus un kara kasi, tos apbēruši ar smiltīm, lai tie uzglabātos tam gadījumam, ja kādreiz armija nāktu atpakaļ. Berot kalnu veidojuši cepures izskatā, un tāds viņš izskatās vēl šo dienu.

1341, 15282. M. Bahmans Krustpilī; pier. O. Bērziņš 1934.

Krustpils vagars Ļūļāks

Latgalē netālu no Krustpils ir kapsēta. Ārpus kapsētas pakalnē, pie mūra valles,  atrodas liels akmens. Par šo akmeni apkārtnē ir uzglabājusies sekojoša teika. Neilgi priekš dzimtsbūšanas atcelšanas Krustpils muižā par vagaru bijis Ļūļāks, ļoti nežēlīgs cilvēks. Bet, tā kā jau tautā bija manāma kustība pret dzimtsbūšanu un pret vagariem,  tad atradās arī tādi drošgalvji, kas Ļūļākam piedraudēja nāvi. Ļūļāks, to dzirdēdams un arī zinādams no saviem kungiem, ka vergu laiki un reizē ar to viņa vara drīz beigsies,  no bailēm pakārās muižas lielajā rijā. Ļūļāka dvēsele bijusi tik ļauna, ka pats velns neiedrošinājies to uzņemt ellē, un debesīs jau tai pavisam vietas nebijis. Tāpēc tad Ļūļāka dvēsele klejojusi apkārt, sevišķi pa tām vietām, kur viņš bija strādājis savus briesmu darbus. Tā ik vakarus, saulei norietot, kad gani dzinuši lopus mājā, Ļūļāks sēdējis uz sētiņas ar pātagu rokā. Gani, to ieraudzīdami, pārbijušies un skrējuši, cik spējuši, kliegdami: „Vai, vai vecais vagars! Vecais vagars!” Tā kā Ļūļāka dvēsele vairs nevienam nedeva miera, tad nolēma viņa miesas izrakt un apglabāt ārpus kapsētas. Uz kapa uzlika deviņus akmeņus un uzvēla vēl vienu jo lielu, lai Ļūļāks vairs nevarētu tikt no kapa ārā. No tā laika tad Ļūļāku neviens vairāk nav redzējis, bet lielais akmens ārpus kapsētas stāv vēl šodien.

 

Paaudžu glabātie nostāsti

Par teiču purvu ir daudz nostāstu, māņu, ticējumu.

Senos laikos Teiču purvā dzīvojis īpašs velns ar savu ģimeni – trim dēliem un vienu meitu. Šie bijuši purva ļaunie gari, cilvēku maldinātāji, mocītāji un ievilinātāji staignajās vietās un ezeros. Šos purva garus dēvēja par vadātājiem. Mitinoties viņi ne neaizsalstošā kūdras purva dubļu lūžņā. Ja no šīs lūžņas paceļas zilgani burbuļi – tā ir zīme, ka dibenā guļ viens vai vairāki vadātāji. Dažreiz viņu atrašanās vietu var manīt pēc purva virsmas pukstēšanas: vadātājs ir tur, kur zem sūnām dzirdami it kā vāji klaudzieni vai burbuļošana, vai arī tur, kur novērojama purva virskārtas celšanās.  Tur elpojot un dziļā miegā krācot purva velns. Viņu varot arī nodurt ar nosmailētu pīlādža kārti, kas nocirsta kapsētas kokos. Vadātāja dūrējam jāuzmeklē tā vieta, kur purva virskārta „pukst” un taisni pulkstens divpadsmitos dienā šī kārts ar lielu spēku jāgrūž purva dzelmē. Ja gar kārtiņu augšā uznāk zili burbuļi vai zaļas uguntiņas, tad tas nozīmē, ka velns ir pagalam.

Pēc saules rieta un līdz saules lēktam šie purva gari lien no dūņām ārā un ar savām viltībām mēgiņa ievilkt purvā cilvēkus: viņi mauro kā govis, gārdzina kā pīles, guldzina kā teteri vai arī briesmīgi vaid un tad uzreiz smej brīnišķīgus smieklus… Nejaušs ceļa gājējs, kurš šīs viltības nepazīst, dodas purvā meklēt govis, putnus, vaidētājus un smējējus, bet neko neatrod, tikai reibinoša Vaivaru smarža tos apdullina, un viņš vairs nezina, uz kuru pusi ir cietzeme. Viņš bradā pa purva staignājiem, līdz ieslīd kādā zāles aizaugušā lodziņā, ko ļauni gari izcirtuši, savu laupījumu gūstīdami.  Vēl ir daudz interesantu, ļaužu mutē dzīvojošu nostāstu un ticējumu par Latvijas lielāko – Teiču purvu. Lai nostāsti neaizietu aizmirstībā, šie ticējumi noteikti jāpieraksta,  jo arī tie ir mūsu tautas folklora.

L. Strēlis („Padomju Daugava”, 1988.g.g)

 

Par Lukstiem

Savulaik Neretas, Odzes, Atašas, Mārsnas un Vīpītes satekas vietā šalca biezs mežs.  Upes šķērsoja lielo mežu, pavasarī izplūzdamas no krastiem, ar dūņām padarot meža zemi auglīgu. Cilvēks te bija rets viesis, Tā bija vieta, kur valdīja meža dzīvnieki.  Taču laiks gāja, un cilvēku skaits ap Lukstu mežu auga. Tie sāka mežu līst, lai iegūtu auglīgus tīrumus. Un pavasarī upes auglīgās dūņas nesa ne tikai uz mežiem, bet pārklāja arī cilvēku iekoptos laukus. Baronu laikos Lukstu mežs piederēja baronam Korfam,  kuram ar saimniekošanu diez ko negāja. Tāpēc viņš lika cirst mežu, kokus pārdot un vietā iekopt laukus. Pa upēm pavasaru palu laikos lejup uz Daugavu pludināja plostus. 

Neretas upes krastā stāvēja ēka – Lukstu krogs, kas bija atvērts tikai vienu mēnesi gadā – plostu laikā. Plostnieki pie tā piestāja, lai ieturētu maltīti, dzertu brandavīnu,  pārnakšņotu un no rīta dotos tālāk. Kā plostu laiks beidzās, krogu slēdza un māja grima aizmirstībā līdz nākamajam pavasarim. Tā turpinājās, līdz Lukstu mežu nocirta un tā vietā radās Lukstu pļavas.

Mežārēs pierakstīja Spodris Bērziņš.


Par Baļotes ezeru

Agrāk tur Baļoets ezerā bija tāds putnis. Citi teica, ka putnis, neviens viņu nebija redzējis, pat tas Baļotes ezera saimnieks. Man ļoti patika, kā bērnam augot, kad vakarā mamma, padarījusi darbus, izslauc govis, un tad gājām uz ezeru peldēties. Tagad tā peldvieta ir aizaugusi. Un tas putns, viņu sauca par Ezergaili, - ooo! Ezergailis jau vēlu pamodies. Viņš tādu: - Ooouuuu, ooouuuu! – vakarā tādu skaņu izdeva, tādu kā māvienu, ne māvienu..., visa apkārtne noskanēja. Kad nu cilvēki pētīja, kas viņš ir,  neviens viņu tomēr nebija redzējis. Ezera saimnieks teica, ka viņš tā kā būtu redzējis kādu putnu ar knābi un ka putns to knābi izbāž no ūdens, un ka viņš to skaņu dod. Bet vēlāk putns pazuda. Teica, ka ir viens vien bijis, pāra viņam nav bijis, bērnu nav bijis,  un viņš tagad ir miris. Un tagad gadiem, gadiem es neesmu vairs dzirdējusi.

Tc: Ilga Bērziņa Jaunāmuižā (dzim.1932.g.). Pier.: M. Liepa, J. Stalte 29.06.2003.

 

Silabebru ezera izcelšanās

Daugavpils apriņķī Ungurmuižas pagastā atrodas Silabebru ezers, par kura izcelšanos ir dažādas teikas. Citi stāsta, ka tas esot no debesīm nokritis, citi – ka radies no lietus gāzēm, kādi atkal, ka Velns radījis.

Kādreiz tagadējā Silabebru ezera vietā esot bijusi katlveidīga ieleja. Ielejas malā,  kur atrodas Ungurmuiža, dzīvojis senos laikos dusmīgs un neglīts lielskungs. Neviens viņam nevarējis iztapt, un, kad klaušu darbinieki gājuši pie viņa darbos, tad jau zinājuši, ka ar labu nepāries. Stāstīja, ka lielskungs savu dvēseli esot Velnam pārdevis un varēšot to izpirkt tikai pats ar savu dzīvību. Neviens, izņemot neganto lielkungu,  nezinājis, kad viņam vajadzēs savu dvēseli izpirkt. Pienākusi liktenīgā diena. Gan lielskungs negribējis nekur iziet no mājām, bet kā par spīti gadījies tai vakarā sadzerties.  Aizmirsis visus līgumus ar Velnu. Iegribējies aizbraukt uz kaimiņu muižu ciemā.  Iejūdzis karietē savus melnos zirgus un aizbraucis. Ciemojies līdz pusnaktij. Atpakaļ braukdams, negribējis braukt ar līkumu un tāpēc laidis pāri ielejai. Ticis ap vidu. Te piepeši kā no zemes izlīdis Velns un saķēris zirgiem aiz iemauktiem. Tie no bailēm ugunis vien sprauslājuši. Kungam uzreiz viss reibums pārgājis, un viņš sapratis, kas par lietu. Gribēdams izbēgt, uzšāvis ugunīgajiem zirgiem ar dzelzs pātagu un laidis, ko jaudājis. Velns uz pēdām, tomēr nevarējis panākt. Tad izsaucis kādus buramus vārdus un pats nozudis. Visa ieleja acumirklī piepildījusies ar ūdeni. Kungs ar visu pajūgu noslīcis. No tā laika ūdens ielejā palicis, un tā izcēlies Silabebru ezers. Peldēties viņā nevarot, jo pret to vietu, kur kungs noslīcis, raujot dibenā.

Made Vanaga Daugavpils Ungurmuižā (Medņos)

60 g. v.: pier. P. Vanags 1928. FS 618, 68.

 

Spruksti

Daugavpils apriņķa Krustpils pagastā Sprukstu māju nosaukums cēlies no vārda „pasprucis”. Senos dzimtbūšanas laikos Krustpilī dzīvojis viens bargs kungs. Kunga sulainis bijis precējies cilvēks, vārdā Jānis. Domājis viņš dienu un nakti, kā varētu tikt brīvsun strādāt sev pašam. Te viņam ienācis prātā labs padoms – bēgt prom, ko arī viņš virnā naktī izdarījis. Kungs izsludinājis pret atalgojumu paziņot, kur atrodas viņa sulainis, bet viss velti. Jānis bija nogājis verstes piecas no Krustpils, uzcēlis mežā būdiņu un tur apmeties ar savu sievu. Reiz kungs šinī mežā sarīkojis medības, un dzinēji atraduši Jāņa būdiņu. Ko nu darīt? Jānis piebēris pastalas ar zemēm no sava dārziņa un gājis uz Krustpili pie kunga. Kungs pavēlējis Jānis no tās zemes, uz kuras viņš stāv,  nekādi nebēgt projām. Jānis to arī apsolījis un parādījis kungam zemi no sava dārziņa,  uz kuras viņš stāvējis. Kungs gardi pasmējies par Jāņa asprātību un atlaidis viņu brīvā.  No šī laika cēlās sādža: - Jānis pasprucis, no kura cēlies nosaukums Spruksti.

LPT XV, 364, 6. Daugavpils Krustpilī pier. A. Paegle.

 


Teika par Marinzejas ezeru

Atašienes muižkunga meita, vārdā Marija, iemīlējusies staļļa puisī un paslepus gājusi tikties ar jauno puisi. Muižkungs sadusmojies un meitu ieslēdzis muižas pilī. Nelaimīgā mīlētāja no bēdām izlēkusi pa pils logu un noslīkusi ezerā. No tā laika ezers tiek saukts par Marinzejas ezeru. (Vecu ļaužu stāstīts no mutes mutē).

Pierakstīja Valentīna Mičule

 

Unguras baznīca

Kādreiz Unguras baznīcā, ne šitajā, kas tagad ir Ungurā, bet vecajā, par kuru stāstīšu, notikusi dievkalpošana. Atbraucis arī Unguras muižaskungs. Piebraucis pie lentera zirgus, gājis baznīcā iekšā. Skatās, dievkalpojums jau pusē. Palicis briesmīgi dusmīgs, ka bez viņa ziņas iesākot dievkalpojumu, un kliedzis : „Velns lai parauj, kas tā par padarīšanu!” Tūlīt arī Velns šos visus parāvis,- i pašas muižaskungu ar nežēlojis.  Uzlaidis virsū veselu ezeru, tā i noslīkuši visi, baznīca ar. No tā laika izcēlies muižas ezers.  Tas esot briesmīgi dziļš. Kādreiz, kad esot skaidrs un rāms laiks, varot ezera dibinā redzēt baznīcu. Kad uzbraucot ar laivu Vasaras svētkos, tad varot dzirdēt dievkalpojumu.  Nez, vai tas ir taisnība vai nav.

Ozoliņa Daugavpils Ungurmuižā (Medņos) ap 70 g. v.: pier. P. Vanags 1928. FS 618, 13.

 

Velni parauj neganto kungu

Vienā muižā senos laikos dzīvojis negants kungs – negants kā pat Velns. Te reiz,  saulei jau laižoties, muižā iebraucot melnā karietē divi melni kungi un prasot pēc muižas kunga. Bet kungs gadījies pašreiz laukā. Šie dabūjuši to zināt – uzreiz uz lauku prom. Kučiers ar karieti aizbraucis, bet melnie kungi uz lauka klāt pie muižas kunga.  Viens mugurā, otrs ap kaklu un - tikko negantnieks i redzēt – muižas kungs pazudis.  Bet vecie ļaudis – tie jau visu zin – stāstījuši, ka kungu velni aiznesuši.

LPT XIV, 144, 14. Daugavpils Krustpilī pier. A. Vāverāns


JAUTĀT PAŠVALDĪBAI
Pasākumi
26.08.2017 plkst. 20:00, Vīpes KN
Ballīte bērniem
26.08.2017 plkst. 9:00, Timsmales ezers
Latvijas simtgadei veltīts pārgājiens - VASARA 2017
Krustpils Novadnieks, JŪLIJS 2017
Krustpils Novadnieks, JŪNIJS 2017Krustpils Novadnieks, MAIJS 2017Krustpils Novadnieks, APRĪLIS 2017
JAUTĀT PAŠVALDĪBAI
PašvaldībaSabiedrībaEkonomika un investīcijasTūrismsGalerijasKontakti
  • Timsmales ezers ziemas sniegos
  • Kur upes un ceļi krustojas
  • I.Dzirkales keramika izstādē
  • Kūku pagasta brīvdabas estrāde
  • Rogāļu akmens Kūku pagastā
  • Marinzejas ezers
  • Līgotāji Vīpē
  • Atašienes pagasta centrs no putna lidojuma
  • Laukezers
  • Timsmales ezers
  • Rudens Marinzejas ezerā
  • Ziemeļblāzma Variešu pagastā
  • Gladiolu izstāde Krustpils novada pašvaldībā
  • Asotes pilskalns
  • Krustpils novada svētkos 2016
  • Svilpaunieki ( I.Dzirkales keramika)
  • Marinzejas muiža
  • Timsmales ezers
  • Krustpils novads izstādē
  • Amatniecības centrs Māzers
  • Laukezers
  • Dabas krāšņums Ildzenieku ezerā
  • Daugava pie Rogāļu gravas
  • Ikvienam ir iespēja pārbaudīt spēkus šķēršļu joslā pie vecās Sūnu pamatskolas