Krustpils novads
“Krustpils krāsas ir vienkāršas – māla sarkanā, zāles zaļā un ūdens zilā, ko sievietes senāk ieauda krusta rūtīs savos lindrakos. ”
Lūcija Ķuzāne "Esmu uzticīgs"
“Gaiss bija brīnumaini dzidrs un tīrs, spīdēja saule, un mani visu ceļu, garām Zīlāniem, Jaunajai muižai, Kondrātiem, Stipriem līdz pat Stukuliem pavadīja nepārtraukta cīruļu dziesma. ”
V. Stukuls „Krustpilieša stāstījums"
“Katram cilvēkam ir tāda vieta, kas paliek neizdzēšamā atmiņā, ko nekādi pasaules notikumi un pārliecīgie attālumi nespēj padarīt nesaredzamu”
Jānis Lejiņš "Spēlmaņu cilts"
“... augšpus pils, mālzemes muldā Daugavas labajā krastā, uzradās Krizburgas miestiņš – tirgotāju, amatnieku, maizes ceptuvju un lopu kautuvju ciemats, strūgu un plostu dzinēju apmetne.”
J. Niedre „Tai rītā mazā gaismiņā"

25.marts: Toreiz, pirms 70 gadiem

25.marts: Toreiz, pirms 70 gadiem
Meņģeļu ģimenes foto Sibīrijā: mamma Milda, tētis Nikolajs, mazais Voldemārs un Vija.


25.marta rītā Atašienes vidusskolas skolēni un skolotāji pulcējās uz piemiņas stundu. Kaprīzā marta saule bija paslēpusies aiz mākoņiem, bet klasi gaišu darīja svecīte, un acis jau atvēruši pavasara vēstneši pūpoli. Stundu atklāja vēstures skolotāja Maruta Ķestere.

Kopš 1949. gada 25. marta pagājuši 70 gadi. Kas šajā laikā mainījies? Toreiz vēl uz Atašienes skolas pils jumta bija skatu tornītis, klases bija ļoti lielas - 30 un vairāk bērnu.

Tāpat kā šodien, toreiz, pirms 70 gadiem, bērni rīta agrumā devās uz skolu. Tā bija piektdiena. Lielākā daļa nenojauta neko, bet citi bija dzirdējuši kaut ko šausmīgu un neticamu - izvedīšot cilvēkus! Skolniecei Marijai Brencānei, no rīta uz skolu ejot, likās dīvaini, ka ne uz ceļiem, ne apkārtnes mājās neredz neviena cilvēka. Arī skolā nebija daudzu bērnu un skolotāju.  Atnākušajiem skolēniem lika iet mājās, bet turēties tālāk no lielceļiem. Neviens nezināja, kā izvešana organizēta, varbūt uz ceļiem savāc arī skolēnus.

No Atašienes pamatskolas izveda 10 dažāda vecuma skolēnus un skolotāju Antoņinu Kozuliņu.

Šodien pat visjaunākie izsūtītie un Sibīrijā dzimušie ir jau cilvēki gados, tāpēc viņu atmiņas -   īpaši dārgas.

9.klases skolnieks Kārlis Zalāns pierakstījis savas vecmāmiņas Vijas Zalānes atmiņas. Lūk, fragmenti no tām.

„Manus vecākus izveda 1949. gada 25. martā. Viņus savāca no mājām Rudzātos naktī, aizveda uz Varakļānu staciju, sasēdināja vilcienu vagonos un, saulītei lecot, kopā ar daudziem citiem cilvēkiem viņi devās ceļā.

Vagonā abi vecāki - Nikolajs un Milda Meņģeļi, bija kopā. Mana mamma bija stāvoklī, es vēl nebiju dzimusi. Galapunktu sasniedza pēc ļoti ilga laika. Tas bija Tomskā, Tuganskas rajonā, Usovkas sādžā.

Es piedzimu 7 mēnešus pēc ierašanās Tomskā. Pēc pieciem gadiem ģimeni papildināja mazais brālis Voldemārs.

Mans tētis stāstīja, ka sākums bija grūts. Bija smagi jāstrādā. Mamma ar tēti abi strādāja gaterī. Tēvs bija ļoti kārtīgs strādnieks, un par to viņu novērtēja - viņam piešķīra baltu zirgu un iecēla par gatera priekšnieku. Latvieši iemācīja sibīriešiem daudzas labas lietas, piemēram, kā var izaudzēt kartupeļus. Kad nomizoja kartupeļus, mizu ar lāpstu ieraka zemē un rudenī vāca nost ražu. Sibīriešiem tas bija brīnums. Par darba tikumu latviešus Sibīrijā mīlēja un cienīja.(...)

Kad tētis ar mammu bija darbā, es visu dienu pavadīju viena, gāju pagalmā spēlēties ar savām draudzenēm. Sibīrijā man bija arī sava lelle. Dienas lielāko daļu pavadīju ar krievu bērniem. Latviski runāt tikpat kā nepratu. Sibīrijā negāju ne bērnudārzā, ne skolā.

Pēc Staļina nāves 1957. gadā vecākiem paziņoja, ka var atgriezties Latvijā. Man tolaik bija 7 gadi. Es braukt uz Latviju negribēju, jo visas manas draudzenes bija te, Tomskā.

Man liekas, ka ceļā uz Latviju mēs pavadījām apmēram nedēļu. Vispirms braucām līdz Maskavai. Maskavas vilcienā bija noteikums, ka nedrīkst līdzi ņemt slimus bērnus. Es biju slima, man bija temperatūra. Lai kontrole mūs neizsēdinātu, mamma mani paslēpa kastē.(..)

Kad atgriezāmies, Latvijā bija siena laiks. Rudzātu vectēvs ar vecmammu, Eduards un Alvīne Meņģeļi, bija siena pļavā, bija 17. jūnijs. Vecvecākiem nebija zudusi cerība mūs satikt, un viņi mūs gaidīja mājā.

1958.gada septembrī es sāku mācīties Atašienes skolā. Sākumā bija ļoti grūti, jo latviešu burti juka ar krievu burtiem. Arī draugu man te nebija.

Mans sapnis ir vēl kādreiz aizbraukt uz savu dzimteni Tomsku, satikt savas bērnības draudzenes. Bet, lai to izdarītu, vajag lielu uzņēmību un spēku, jo jāmēro 4500 km vienā virzienā.”

Kādas atziņas šodien gūstam no šiem tālajiem notikumiem? Salauztas dzīves, izpostīti nākotnes sapņi, asaras un sen zemē iegrimuši kapi. Bet sibīriešu stāsti ir arī stāsti par atdzimšanu. Var nocirst koku, bet atvases augs vēl stiprākas un dzīvotspējīgākas.

 

Brāļu Skrindu Atašienes vidusskolas skolotāja

Ināra Mihaloviča

 

Antūžu pamatskola gaida jaunos skolēnus
Iesaisties “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijā 2020” Kūku bibliotēk...
Var saņemt īstermiņa aizdevumu no vienotā platības maksājuma ...
No šodienas atjaunota lielākā daļa valsts apmaksāto plānveida ves...

JAUTĀT PAŠVALDĪBAI
Pasākumi
Krustpils Novadnieks, MAIJS 2020
Krustpils Novadnieks, APRĪLIS 2020Krustpils Novadnieks, MARTS 2020Krustpils Novadnieks, FEBRUĀRIS 2020
JAUTĀT PAŠVALDĪBAI
PašvaldībaSabiedrībaEkonomika un investīcijasTūrismsKultūraKontakti
  • Amatniecības centrs Māzers
  • Grāmatu svētki
  • Atašienes Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīca
  • Unguru (Medņu) Evaņģēliski luteriskā baznīca
  • Vaiķu akmens
  • Rogāļu grava
  • Jāņa Zalāna retro motociklu un senlietu kolekcija
  • Podnieku darbnīca
  • Kristakrūga skatu tornis
  • Asotes pilskalns
  • Laukezers
  • Endzeļu vecticībnieku draudzes lūgšanu nams
  • Dzirkaļu pilskalns
  • Marinzejas muiža
  • Marinzejas ezers
  • Silabebru ezers
  • Timsmales ezers
  • Baļotes ezers
  • Svētki kopā ar zirgiem Krustpils pagastā
  • Krustpils novads XXVI Vispārējos latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkos
  • Ielīgošana Asotes pilskalnā
  • Kur upes un ceļi krustojas
  • Kūku pagasta brīvdabas estrāde