Kultūrvēsturiskas nozīmes objekti

Asotes pilskalns

Lielceļa tuvumā, ērti sasniedzams, slejas Asotes pilskalns. Kādreiz tas atradies pašā Daugavas krastā, bet laika gaitā upe mainījusi gultni un atkāpusies. Pilskalns ar māklsīgi nostāvinātajām kalnmalām bijis apdzīvots no 1.gt. p.m.ē. līdz 13.gs. m.ē. un, kā liecina vēstures avoti bijis letgaļu apdzīvotās Asotes pilsnovada administratīvais un militārais centrs. Šodien mēs varam tikai mēģināt iedomāties, kādas kaislības valdījušas ap pilskalnu! Tomēr viens ir skaidrs, tas ticis gudri un tālredzīgi pārvaldīts, par ko liecina arheoloģiskajos izrakumos atrastās liecības par dzelzs ieguves krāsnīm un podnieku ripu izmantošanu trauku gatavošanā, kā arī ar 11.gs.datētā konceptuāli jaunās pilskalna aizsargsistēmas izveidošana ar gredzenveida aizsargvalni. Šodien ikvienam ir iespēja pārbaudīt savus spēkus pilskalna stāvo malu “iekarošanā”, kā arī baudīt brīnišķīgo skatu uz Daugavas senleju, Ābeļu salām un Dignājas mežiem, kas paveras no 10 metru augstās pilskalna virsotnes, un domās iezīmēt savu vīziju par dzīvi senajā Asotē.

Atašienes pilskalns

Atašienes pilskalns atrodas Atašienes – Preiļu šosejas kreisajā pusē kādreizējā Trošku karjera rietumu galā. Tika uzskatīts, ka pilskalns 1970.gados norakts grantī, tomēr 2018.gadā tika konstatēts, ka pilskalns ir saglabājies iepriekšējā veidolā. Agrākos laikos pilskalns saukts “Piļigora”, tagad – “Batarejas kalns”. Pilskalns ierīkots sašaurinātajā augstienes rietumu galā, pārrokot no divām pusēm to ar trijiem ap pusmetru dziļiem grāvjiem un uzmetot attiecīgi trīs vaļņus. Pilskalna sānos šie zemju darbi pārvēršas terasēs. 2019.gadā Latvijas Arheologu biedrība Atašienes pilskalnu kā otreiz jaunatklātu pasludināja par Gada arheoloģijas pieminekli. Tā paša gada jūnijā, Eiropas arheoloģijas dienu ietvaros pilskalna plakuma ZA malā, arheologa Jura Urtāna vadībā tika veikti nelieli pārbaudes izrakumi. Arheoloģiskajos izrakumos tika noskaidrots, ka senais kultūrslānis pilskalnā nav īpaši biezs, ne arī intensīvs, tomēr izdevās atrast vairākus desmitus bez podnieka ripas darinātu, raksturīgu lausku un dzelzs sārņus. Arheoloģiskajos izrakumos atrastās senlietas kopumā datejāmas ar mūsu ēras I gadu tūkstoša vidu un saistāmas ar baltiem- latgalu priekštečiem. 2020. gada 9.janvārī Atašienes pilskalns iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā . 

Dzirkaļu pilskalns

Dzirkaļu pilskalns ir teiksmām apvītākais pilskalns Krustpils novadā. Vietējo ļaužu nostāsti vēsta par to, ka agrāk pilskalna virsotnē esot bijis caurums, bet tā dzīlēs norakts pods ar zeltu, citos nostāstos tie jau ir veseli zelta kalni, kurus ar zirga vezumu jāvedot. Daudzi kārojuši to iegūt, tamdēļ kalns ticis stipri izrakņāts.

Savukārt pilskalna ziemeļu pakājē atrodas agrākā Naudas avota vieta, kurā guļot naudas muca. Pilskalna apkārtnē ir arī vairāki senkapi, bet uz rietumiem no pilskalna atrodas senā sakrālā vieta Baznīckalns. Pilskalns šobrīd atrodas drošās rokās, to apsaimnieko arheologs Juris Urtāns.

Marinzejas muiža un muižas parks

Savā ceļojumā noteikti iegriezieties aplūkot Marinzejas muižu (senāk sauktu Mariensee), kas atrodas Marinzejas ezera krastā. Šī no1848.-1852.gadam klasicisma stilā celtā ēka, bijusi grāfa Josefa fon der Borha  vasaras pils. Tai viņš devis savas pirmdzimtās meitas Marijas vārdu. Muižas celtniecībā izmantoti gan vietējie sarkanie māli, gan no Somijas vests granīts, bet pamati taisīti no tepat Bārbaļu pussalā augošo ozolu pāļiem. Pils celtniecību pārraudzījuši no Vācijas ataicināti meistari, taču cēlāji bijuši apkārtējie zemnieki. Pašlaik tajā atrodas Brāļu Skrindu Atašienes vidusskola un pateicoties tam, ēka joprojām saglabājusies labā stāvoklī.

Aicinām izbaudīt nesteidzīgu pastaigu Marinzejas muižas parkā, kurā izkoptas un labiekārtotas vēsturiski veidojušās takas, kā arī atjaunoti dekoratīvo augu stādījumi, ko savulaik bija iecienījuši Borhu dzimtas ļaudis. Izzināt parka dzīles jūs vedina “Plūškoku taka”, “Filadelfu taka”, “Parka rožu taka” un citas. Baudiet dabas noskaņas un atklājiet stāstus, kas apvij Marinzejas muižu. Bet brīdī, kad nokļūsiet “Skaņu laucī” - āra mūzikas instrumentu laukumā, kļūstiet par māksliniekiem. Ritmizējiet, bungojiet, radiet. Lai dvēsele dzied! Ļaujieties sajūtu, ritma un skaņu terapijai, aizgājušo gadsimtu atskaņās.

Dabas un skaņu terapijas taka Marinzejas muižas parkā

Dabas un skaņu terapijas taka Marinzejas muižas parkā

Atašienes Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīca

Dievnami ir neatņemama Latvijas ainavas daļa. Katra baznīca - liela vai maza, ir kā pukstoša sirds, sava novada ļaužu vienotāja un katra ir citādāka. Tāpat arī Atašienes Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīca, ir ne tikai vietējās nozīmes kultūras piemineklis, bet vieta, kur sastopas reliģija un latviskā dzīvesziņa. Nelielā divtorņu laukakmeņu baznīca ir celta laikā no 1931. līdz 1938. gadam vecā koka dievnama vietā. Celtniecības materiālus tai sagādāja draudze. Pārdzīvojusi Otro pasaules karu, padomju laikus, tā joprojām vieno cilvēkus.

Endzeļu vecticībnieku draudzes lūgšanu nams

Mūsdienu Latvijas teritorijā pirmās vecticībnieku grupas apmetās jau 17. gs. vidū.  Mežāres pagasta teritorijā agrāk mita daudzi desmiti vecticībnieku ģimeņu. Šobrīd to skaits ir krietni sarucis. Endzeļu vecticībnieku draudzes nams celts 19.gadsimta otrajā pusē. Tā ir koka ēka ar nelielu zvana torni, kam piemīt savam laikam raksturīgais pamatīgums un pieticība, it kā atgādinot, ka svarīgākais allaž ir sargājams un vērsts uz iekšu. 2017.gadā Endzeļu vecticībnieku nams svinēja savu 110 gadadienu. Tā draudze joprojām ir aktīva.

Unguru (Medņu) Evaņģēliski luteriskā baznīca

Unguru (Medņu) Evaņģēliski luteriskā baznīca ir luteriešu dievnams Krustpils novada Variešu pagastā, kas celta kā Krustpils baznīcas filiālbaznīca. Pirmā Unguru baznīca tika iesvētīta 1828. gada 25. jūnijā. Bet jau 1885. gadā celtne bija pussabrukušā stāvoklī. Pēc draudzes lūgumiem Krustpils pilsmuižas īpašnieks Nikolauss fon Korfs baznīcas remontam iedalīja materiālus un līdzekļus 200 rubļu apmērā. Draudze saziedoja 580 rubļus. Pēc būvmeistara Jēkaba Putniņa veiktajiem remontdarbiem 1892. gada 17. decembrī atjaunotā baznīca atkal tika iesvētīta. Pirmā pasaules kara laikā baznīcai tika sabojātas ērģeles un jumts, kā arī izsisti daži logi. Remontdarbi sākās 1926. gadā. Atjaunoto dievnamu iesvētīja 1928. gada 25. jūnijā. 1940. gadā padomju vara draudzei baznīcu atņēma. Otrā Pasaules kara laikā, baznīcai nonākot karadarbības zonā, tajā iekārtojās vācu armijas atbalsta punkts. Padomju armijas artilērija 1944. gada 7. augustā iznīcināja vācu ugunspunktu baznīcas tornī. Kritušos vācu karavīrus apglabāja turpat pie baznīcas. Pēc kara vietējie iedzīvotāji izpostīja baznīcu. Kopš 2004. gada draudze ir sākusi dievnama atjaunošanu, ir veikta mūru konservācija. 2018.gada dievnams svinēja savu 190.gadadienu.

Kontakttālrunis: draudzes priekšniece Inga Zālīte 26220489